-
MŪŽĪGI MŪŽOS
Māksliniece: Ieva Stalšene
Kultūrtelpa "Alksnājs", Rīga, Latvija. 2023
Teksts, iekļauts izstādē:
Nevajag. Tas viss pāries. Vienkārši beidz par to domāt. Kāpēc tu pati sev to nodari? Kāpēc tu nevari vienkārši beigt? Kaut kā nemīlēt. Pietam “mīlestība” varbūt ir tikai tevis piedēvēts lielums. Un tā tas pavisam noteikti varētu būt. Kādu sūdu diez tie citi cilvēki sev iestāsta, lai neciestu? Ka mīlestības nav. Ka viņi nemīl. Ka viņiem nevajag? Varbūt citiem ir primitīvāk? Es laikam tagad atgriežos pie mierinājuma, ka droši vien esmu vienkārši psihiski slima. Tikai izārstēt diez vai to var.
Un tās teorijas un terapijas. ah. Pasaule bija sūds kā pirms 1000 gadiem, tāpat tagad. Mēs tikai izliekamies, ka mums ir kaut kādas atbildes. Atbilžu nav. Būtu labāk nodarbojušies ar mākslu. Tur vismaz tā pa godīgo neviens neko nezina.
Bet kā var tā pist sev smadzeni? Kad nekratos agonijā, mani pašas mazohisms tiešām pat fascinē, jo tas par spīti visām psiho- zināšanām nebeidzas, un katru reizi es to ieraugu it kā no jauna un nodomāju. “ahā, re kā. ā nu labi, tad tā mēs daram. okey.” Ir tas nodrāztais Blaumaņa citāts: "Žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri" . Kopš es to dzirdēju, man tas riebās līdz kaulam. Tas ir no tā Purva bridēja, vai lugas Ugunī, kas ir prinicpā tas pats sižets. Tā Kristīne viņa taču ir tāda lose. Totāla lose. Un es lasu un man šķiet, ko tu tur ej, ko tu tur upurējies, ko tu tur mēģini izglābt? Bet es jau esmu tieši tāda pati lose. nu vai vista. un vispār tā diezgan regulāri.
Šodien mēs viņas visas tās “Kristīnes” sūtam uz terapiju. Bet ja terapija nepalīdz, ja nu ne viss ir kaut kāds psihotraumu pirdiens mūsu apziņā. Ja nu mēs esam kosmiski nolemti kaut kādas konkrētas lietas izciest? Man šķiet, ka cieš tikmēr, kamēr iemācās vai sadzīst kaut kas, vai līdz kļūst par Jēzu. Ir tāds foršs “eskeipisms”, kur tu vari izdomāt, ka tu cilvēciskajām sāpēm stāvi pāri savā kosmiskajā apgaismē par to, ka šī visa taču ir simulācija. Un ir forši dažreiz atzūmot, paskatīties uz savu cilvēcību. nožēlojamo eksistenci šajā primitīvajā dimensijā un tad izlikties, ka viss baigi ok, jo tu zini; tu kontrolē.
Ja nebuhā, tas ir ja nedzer, tad ir vieglāk. Nesanāk konstanti raut tās sirdsāpju lēkmes, kurās šķiet, ka pats Kosmiskais tukšums ir atvēries tieši tev sirdī. Es nezinu kā jums, bet man citreiz sāp tik ļoti, ka varētu noģībt, vienkārši tā uzreiz atslēgties un nomirt. Tas nav tā, ka es gribu nomirt, drīzāk tajā brīdī liekas, ka tas tā neizbēgami notiks, ka tūliņ izslēgsies šī videospēle, jo kaut kas tās kodā sagājis sviestā. Un tik nereāli sāp, noteikti pārcilvēciski. Kā var vispār tā sāpēt? Un to jau nevar nekādi psihologi vai dakteri baltos lateksa cimdos saārstēt. Varbūt tikai notrulināt. Tu taču jūti tajā agonijā, ka tas ir kaut kāds cits, neredzams līmenis, kurā tu vienkārši irsti un sadalies atomos. Prinicpā kaut kādā paralēlā enerģetiskā plānā tu tiešām mirsti.
Un, protams, ka tie spēles noteikumi ir tādi, ka ja tu gribi to mīlestības katarsi raut un no ekstāzes raudāt par to, KĀ tu mīli, tad tev vienkārši būs tās mazās nāvītes. Lielākoties jau mēs dzīvojam tajā vidusposmā, kur viss ir fine, bet pie tās nāvītes ir totāls ultra pizģec. Un tad man bail, ka es afekta stāvoklī varētu nolekt no tilta, jo vienkārši tā mazā nāvīte iedarbina to mehānismu - nu nāves mehānismu, un bail, ka tie citu plānu ķermeņi varētu pavilkties līdzi, tīri tādā inercē. Un tu tā vienkārši ej, un tā vienkārši izlec zem mašīnas. Vispār tāda bezsakarīga nāve, pēc saviem noteikumiem, varētu būt viens no jēdzīgākajiem veidiem kā nomirt. Vai nu jāmirst grandiozi, vai kaut kādā tādā ļevakā. Laikam man kā māksliniecei pat mana nāve ir performatīvs akts. Nevēlos, lai tas atstāj vienaldzīgus. Vismaz tā negaidīti bezsakarā nomirstot, ir par ko skatītājiem pareflektēt, vai vismaz papļāpāt. Man savukārt prieks, ka vismaz par pēdējo elpu man ir bijusi kaut kāda kontrole.
Par ko ir izstāde? Par to, ka Tu izpisi manu dvēseli. Tādā metaforiskā ziņā, kosmiskā līmenī. Tieši izpisi. Man šķiet, ka tos izpistos vienmēr pamet, ka tas ir tas akts pēc, kura apmierinājumā viens aiziet, otrs paliek. paliek kaut kādā mokošā, sāpošā pozā, jo tās gaidas ir bijušas citas. Tu esi gribējis mīlēties, bet tevi izpiš. Un it kā viens un tas pats akts, bet attiekme cita. Un nospiedums cits. nevis divas dvēseles saskaras, bet vienu dvēseli sadursta ar pimpi. Un tā sacaurumotā, ievainotā dvēsele paliek afekta stāvoklī vāļāties sviedriem piesūkušos, ātri atdzisušos palagos. Sāp laikam visvairāk tas pazemojums. Pazemojums par savu naivumu, par savu vājumu, par savu nespēju nemīlēt. Par to, ka zini - ļautu to izdarīt atkal. Un ļauj. Mūžīgi mūžos.
FOREVER AND EVER
Artist: Ieva Stalšene
Cultural Space "Alksnājs", Riga, Latvia. 2023
Text included in the exhibition:
No need. It will all pass. Just stop thinking about it. Why do you do this to yourself? Why can't you just stop? Somehow, stop loving. Besides, "love" might just be a magnitude you've assigned yourself. And that's definitely possible. What bullshit do other people tell themselves so they don't suffer? That love doesn't exist. That they don't love. That they don't need it? Maybe it's simpler for others? I guess I'm back to comforting myself with the thought that I'm probably just mentally ill. But good luck curing that.
And those theories and therapies. Ah. The world was shit a thousand years ago, and it still is now. We just pretend to have some answers. There are no answers. We'd be better off doing art. At least there, honestly, no one knows anything.
But how can you fuck your own brain like this? When I'm not writhing in agony, my own masochism fascinates me because, despite all the psycho-knowledge, it doesn't end, and every time I see it as if for the first time and think, "Aha, so this is what we're doing. Okay." There's that worn-out quote by Blaumanis: "The fence that the mind builds, feelings easily climb over." Since I heard it, it disgusted me to the core. It's from "Purva bridējs," or the play "Ugunī," which is basically the same plot. That main character - Christine, she's such a loser. A total loser. And I read it, and I think, why do you go there, why do you sacrifice yourself, why do you try to save everything? But I'm exactly the same loser. Or hen. And quite regularly, too.
Today, we send all those "Christines" to therapy. But what if therapy doesn't help, what if not everything is just some fart of psycho-trauma in our consciousness? What if we're cosmically doomed to endure certain things? I think we suffer until something heals or learns or until we become Jesus. There's this cool "escapism," where you can imagine that you stand above human pain in your cosmic enlightenment that this is all a simulation. And it's cool sometimes to zoom out, look at your humanity, your pathetic existence in this primitive dimension, and then pretend that everything's okay because you know; you control it.
If you don't get plastered, that is, if you don't drink, it's easier. You don't constantly get those heartache attacks, where it feels like the Cosmic Void itself has opened up right in your heart. I don't know about you, but sometimes it hurts so much that I could faint, just pass out and die right then and there. It's not that I want to die, rather at that moment, it feels like it's inevitably going to happen, that this video game will soon shut off because something in its code has gone haywire. And it hurts so unreal, definitely superhumanly. How can it even hurt like that? And no psychologists or doctors in white latex gloves can heal that. Maybe just numb it. In that agony, you feel that it's some other, invisible level where you're just falling apart and disintegrating into atoms. Basically, on some parallel energetic plane, you're really dying.
And, of course, the game rules are such that if you want to experience that love's catharsis and cry from ecstasy over how you love, then you just have to go through those little deaths. Mostly, we live in that middle ground where everything is fine, but at that little-death point, it's total ultra fuck-up. And then I'm scared that in an affective state, I might jump off a bridge because that little death triggers the mechanism - the death mechanism, and I'm afraid that my bodies from other planes might follow suit, purely out of inertia. And you just go, and just jump under a car. Generally, such a nonsensical death, on your own terms, could be one of the most meaningful ways to die. Either die grandiosely or in some such lowly way. As an artist, even my death is a performative act. I don't want it to leave anyone indifferent. At least by dying unexpectedly nonsensically, there's something for the viewers to reflect on, or at least gossip about. And I'm glad, at least for that last breath, that I've had some control.
What is the exhibition about? About how you fucked my soul. In a metaphorical sense, on a cosmic level. You really fucked it. I think those who are fucked are always left behind, that it’s the act after which one leaves satisfied, the other stays. Stays in some torturous, painful position because the expectations were different. You wanted to make love, but you got fucked. And it's the same act, but the attitude is different. And the imprint is different. Not two souls touching, but one soul being stabbed with a dick. And that perforated, wounded soul remains in a state of affect, sprawling in sweat-soaked, quickly cooled sheets. The worst pain is probably the humiliation. The humiliation of your naivety, your weakness, your inability to not love. Because you know - you'd let it happen again. And you do. Forever and ever.
follow the light
